Pasaciņa par sniegpārsliņu un kristāla kurpīti
www.devianart.com
Decembra vidū, kad lietus peļķes vidū vāļājās piedzērušies sivēni, ilgstoši svinot Mieriks Pipla vārda dienu kopš 9. decembra, zutis uz celma izspieda kārtējo dziesmu.
Viņš par godu Mieriks Piplam ar tauri, bungām un sintezātoru radīja viena cilvēka orķestri.
"Šai naktī siltajā", dziedāja piedzērušies sivēni...
Un nemanot, mazo draudziņ, pienāca gada dubļainākais laiks - Ziemassvētki.
Meža draudze ilgi domāja, ko dāvināt Mieriks Piplam un Durbendorfa meža pašai daiļākajai princesei Stepanidai.
Zelta un briljantu tiem jau bija pilni pagrabi. Nedaudz malkas arī bija sagādāts.
Meža draudze nolēma sarīkot atmiņu vakaru "Ko es piedzīvoju 2019." un nedāvināt neko!
Sacīts, darīts. Pašā svētākajā svētvakarā ap galdu sasēdās laumiņas, mežaveči, sumpurņi un sivēni.
Mieriks Pipls salēja visiem pērno vīnogu pārrūgušo dziru, un ballīte varēja sākties.
Pirmais vārdu ņēma rudais iznirelis Kaku Lācis.
"Biedri," viņš teica.
"Biedri. Ir aizvadīts ļoti nozīmīgs gads. Šai gadā es vinnēju loterijā miljonu, izgudroju zāles pret vēzi un izārstēju aizcietējumus."
Kaku Lācim uzkrītoši pa kājām maisījās aplauzītie nagi un nopakaļ skumīgi līdzi vilkās bluķī iecirstā aste, kurā vairs neizdevās siekalaini ieķiķināt, bet papurkšķināt traucēja korķis.
Visi pacēla mārrutku burciņas un iedzēra par laimes lutekli.
"Biedri, tā ir lieliska ziņa, jo es tagad varu neiespringt tajā brīdī, kad man, nu paši saprotieet, vajag.. Tas ir milzu ieguvums visai sabiedrībai, jo nevienam vairak nav jācieš no atgāzēm, kas spruka pa visām ātverēm laukā."
"Biedri, kā man ziņoja kompetenti orhāni, mūsu vecais, strīpainais grūtnieks bija ar stumjamiem rateļiem uzbraucis Tējas kluba biedrei un saņēmis pabalstu lidojumam vienā firsienā uz Han..Hanā... Hanāāādūuu.. Atvainojiet..."
Dzerot vīnu un uzkožot boršu, Meža veči un sumpurņi manīja tādas kā ēnas pārskrienam.
Tā bija smieklīgi baisā Kustoviča ēna, kās bija iztraucējusi mošķīgās meža draudzes svinības. Ne vienam vien sīkaļam notrīcēja sirds un biksēs palika silti...
Pasaules apceļotājs Žans Žaks Kustovičs bija noparkojies Bolderājas pludmalē.
Noparkojies un iespraudis smiltīs mietu, kura galā plivinājās Svētā Vladimira brīnumdarītāja ikona.
... izkāpa krastā, apsēdās smiltīs, steigšus sakūra uguni un sāka cept pēdējo no aizpagājušajā nedēļā noķertajām reņģēm. Izvilka no kabatas sauju rīvēta Krievijas siera, izpūta putekļus un bagātīgi pārkaisīja, kā rezultātā reņģīte pieņēma kārdinošas jaunuves ķermeņa daļas izskatu - visapkārt mazas, uzbudinošas pumpiņas.
No turienes līdz Durbendorfam bija tikai viens spļāviens. Ne lūgts, ne aicināts, viņš ieradās dzīrēs tieši tai mirklī, kad Koka Kāja Laimonis bildināja Stepaņidu.
Kustoviča bruņumašīnai - amfībijai bija salūzis logu tīrītāja motoriņš. Tas maksāja milzu naudu - par to tak aunu varētu nopirkt!
Halal aunu!
Jo Kustovičs bija redzējis Korānam līdzīgu Bībeli, viņš gan bez jebkāda Vikipediņa palīdzības zināja i par falafeļu cepināšanu, i astoņpadsmit apsolītajām līgavām, i par Freijas kaķiem un sudraba asarām.
Cepa žurkas, ko bija iemācījies pie Āfrikas iedzimtajiem.
Kustovičam kriminālajas atšauto pirkstu aprindās bija palama "Bolderājas Ļeņins". Viņš ar to kautri lepojās.
Un vēl viņš lepojās ar to, ka viņam piederēja kazans. Liels.
Ar to viņš lepojās gandrīz tikpat, kā ar uzrakstu uz sava ķemertiņa durvīm.
Vispār Kustovičam daudz kas bija liels - telts, laiva, amfībija. Jo vajadzēja kompensēt to, kas bija maziņš.
Bet to jau droši vien ļaunas mēles bija samelsušas.
Turpinājums sekos, mazo draudziņ! Ziemassvētki ir pasaciņu laiks!